Ja vēl piemetinām, ka tie ķēves sāni, ko bikstīja piesis, likās skrienam ātrāk uz priekšu nekā otri, turklāt kuplās astes vēzieni skaidri no­rādīja, kurus sānus apstrādā piesis, — tad zirga un jāf- nieka kopaina būs pilnīga.

Heivarda atklātā, glītā un vīrišķīgā seja pamazām no­skaidrojās, kad viņš ieraudzīja jātnieku, un ap lūpām sa­vilkās smaids. Alise nemaz, nepūlējās apvaldīt smieklus", un pat Koras tumšajās, nopietnajās acīs pavīdēja jautrība.

—    Vai jūs meklējat kādu no mums?, — Heivards jau­tāja, kad dīvainais jātnieks piejāja klāt un apturēja zirgu. — Ceru, ka jūs nenesat ļaunas vēstis?

—   Tieši tā, — svešinieks atteica, enerģiski vicinādams trīsstūraino cepuri, lai saviļņotu • smacīgo meža gaisu, un atļaudams klātesošajiem pašiem spriest, uz kuru no Hei­varda jautājumiem viņa atbilde attiecas.

Kad viņš bija atvēsinājis seju un atvilcis elpu, viņš ' turpināja: ^

—    Dzirdēju, ka jūs jājot uz Viljama Henrija fortu. Tā kā arī es dodos turp, tad domāju, ka mums visiem būs patīkami pavadīt laiku labā sabiedrībā.

—    Balsošana,» kā liekas, nav taisnīgi izdarīta, — Hei­vards atteica. — Mēs esam trīs, bet jūs esat aprunājies tikai ar sevi pašu.