Tā arī sieviešu zirgiem nācās iet pusriksī. Virsnieks pagrie­zās pret melnaci Koru un gribēja kaut ko teikt, kad tā­lumā aizmugurē atskanēja zirga pakavu klaudzieni pret koku saknēm. Viņš apturēja zirgu, arī Kora ar Alisi pie­vilka pavadas, un visi trīs apstājās, lai uzzinātu, ko ne­gaidītais traucējums nozīmē.

Pēc brīža viņi ieraudzīja dzeltenbrūnu kumeliņu, kas skrēja kā briedis starp slaikajiem priežu stumbriem. Nā­kamajā acumirklī parādījās garais, neveiklais cilvēks, ko aprakstījām iepriekšējā nodaļā. Viņš jāja uz savas vājās ķēves tik ātri, cik vien tā spēja skriet. Kaut arī viņš ne­mitīgi bikstīja ķēvei sānos ar savu vienīgo piesi, viņš pa­nāca tikai to, ka ķēvītes pakaļējās kājas aulekšoja, bet priekšējās tām pieskaņojās klibojošā riksī. Rikšiem un aulekšiem bieži mainoties, radās ilūzija, it kā zirgs kustē­tos ātrāk, nekā" tas īstenībā notika, tāpēc Heivards, kas ļoti labi pazina-zirgus, nevarēja noteikt, kādā solī tuvo­jas šis nožēlojamais dzīvnieks, ko neatlaidīgais sekotājs tik cītīgi apstrādā ar vienīgo piesi.

Jātnieka izturēšanās un kustības bija tikpat apbrīnoja­mas kā viņa zirga izskats un gaita. Līdz ar katru zirga soli jātnieks pacēlās kāpšļos stāvus, gan pārāk izstiep­dams, gan saliekdams garās kājas, tāpēc likās, ka te viņš izaug liels, te atkal .sarūk, un nekādi nevarēja noteikt viņa auguma patiesos izmērus.