Svešinieksfk^du brīdi uzlūkoja jautātāju ļoti pārsteigts, tad, zaudējis visu pašapziņu, jau pazemīgi atbildēja:
— Ceru, ka nevar būt ne runas par kāda apvainošanu; par aizstāvēšanos nedomāju, jo ar dieva žēlastību neesmu izdarījis nevienu lielāku grēku. Nesaprotu, ko jūs gribat sacīt, pieminēdams līnijas un leņķus, un citu pamācīšanu atstāju tiem, kas izredzēti šim svētajam darbam. Man pieder tikai psalmu dziedāšanas- gaišā māksla un prasme skandināt slavas un pateicības dziesmas.
— Viņš acīmredzot ir Apollona skolnieks, — Alise jautri iesaucās. — Tāpēc es ņemu viņu savā sevišķā aizstāvībā. Beidziet viebties, Heivard, manas ausis ilgojas pēc maigam skaņām, atļaujiet viņam ceļot kopā ar mums! Turklāt, — viņa steidzīgi klusā balsi piebilda un pameta skatienu uz Koru, kas lēni sekoja klusajam, drūmajam ceļvedim, vājadzības gadījumā mums būs viens biedrs vairāk.
— Vai jūs domājat, Alise, ka es iedrošinātos vest pa šo slepeno taku tos, ko mīlu, ja varētu iedomāties šādu vajadzību?
— Nē, nē, tā es nedomāju! Bet šis savādnieks mani uzjautrina, un, ja tiešām «viņa dvēselē skan mūzika», tad rupji neatstumsim viņu.
— Priecājos, ka jūs sastapu, draugs, — Alise turpināja, paskubinādama savu zirgu doties atkal uz priekšu, un pamāja svešiniekam, lai tas viņai seko. — Pašas ģimenes locekļi ir mani pa pusei pārliecinājuši, ka ari es duetā neesmu peļama. Mēs varētu padarīt ceļojumu patīkamāku, nodarbojoties ar iemīļoto mākslu. Turklāt tādai neprašai kā es lieti noderētu mākslas meistara domas un spriedums.