— Tātad jūs esat apmaldījušies? — mednieks prasīja.
— Tieši tā. Vai nezināt, cik tālu no šejienes līdz Viljama Henrija fortam?
— Ha, ha! — mednieks iesmējās, bet tūliņ apvaldīja bīstamās skaņas, baidoties pievērst ienaidnieka uzmanību. — Jūs esat pazaudējuši ceļu, kā suns nozaudē pēdas, kad starp to un briedi atrodas Horikana ezers! Viljama Henrija forts, cilvēk! Ja jūs esat karaļa draugi un jums kādas darīšanas armijā, tad labāk jājiet gar upi uz Edvarda fortu un izklāstiet visu Vebam, kas sēž cietoksnī, kaut gan viņam būtu vajadzējis lauzties aizās un mēģināt aizdzīt ne- kunīgo francūzi atpakaļ viņa migā .aiz Šampleina.
Ceļotājs nepaguva- uz šo negaidīto priekšlikumu atbildēt, kad, pašķirdams krūmus, no meža izjāja otrs jātnieks un nostājās uz ceļa pirmajam priekšā.
— No turienes, uz kurieni jūs ieteicat mums doties, mēs izjājām šorīt, — viņš sacīja.
— Tad jūs vispirms esat kļuvuši akli un tikai pēc tam apmaldījušies. Kara ceļš pāri valkai ir vismaz divas asis plats, tikpat plats kā tas, kas ved uz Londonu vai pat gar karaļa pili.
•—Neapstrīdēsim kara ceļa priekšrocības, — Heivards smaidīdams atbildēja, jo, kā lasītājs jau būs nopratis, runātājs bija viņš. — Pašlaik varu sacīt tikai to, ka mēs uzticējāmies ceļvedim indiānim, kas solījās aizvest mūs pa kādu tuvāku, bet nepazīstamu taku. Taču viņš nomaldījās, un tagad mēs nezinām, kur atrodamies.