— Nē, tuvojas balto cilvēku zirgi, — otrs atteica, cienīgi piecēlās un apsēdās uz baļķa agrākajā pozā. — Vanagacs, tie ir tavi brāļi. Runā ar viņiem!
— Labi! Es tos uzrunāšu tādā angļu valodā, ka pašam karalim nebūs kauns man atbildēt, — mednieks sacīja tajā valodā, ar kuras skaidrību lielījās. — Bet es vēl nekā neredzu un nedzirdu ne dzīvnieku, ne cilvēku-soļus. Ahāl
Sauss žagars iebrikšķējās — tagad dzirdu, ka krūmi čab. Jā, jā, nu dzirdu soļu troksni, ko noturēju par ūdenskri-' tuma rūkoņu. Un te .jau ir arī viņi paši. Lai dievs viņus pasargā no irokēziem!
IV NODAĻA
Tikko izlūks apklusa, parādījās nelielā pulciņa pirmais jātnieks.
Klajumiņu šķērsoja viena no tām līkumotajām takām, pa kādām brieži nāk uz upi nodzerties. Tā izbeidzās pie upes netālu no vietas, kur atpūtās mednieks ar saviem sarkanādainajiem biedriem. Pa taku lēni tuvojās ceļotāji, kuru parādīšanās meža biezoknī likās tik neparasta. Mednieks pagāja dažus soļus uz priekšu, lai viņus sagaidītu.
— Kas nāk? •— izlūks prasīja un it kā nejauši pārmeta šauteni pār kreiso roku, ar labās rokas rādītājpirkstu pie- skardamies šautenes gailim. Bet viņa izturēšanās nebija draudoša.
— Likuma un karaļa draugi, — pirmais jātnieks atbildēja. — Mēs jājam pa šo ēnaino mežu jau kopš saules lēkta bez barības un esam ļoti noguruši.