PĒKŠŅAIS UZBRUKUMS

(Burvju lukturīša gaismā)

M elno puteņa jūkli paršķela bāls, slīps gaismas stars, un tūliņ no padebeša izvēlās gari, tumši zirgu purni.

Krākoņa. Tad uguns uzzibsnīja otrreiz. Bezveidīgs purns un baismīgas zirga krūtis mācās virsū, Ābrams nogāzās dziļajā sniegā un aizvēlās sāņus, neizlaizdams šauteni no rokām… Greizs un saņurcīts viņš piecēlās pērļainajās vērpetēs, kas saira pārslu spietā.

Saltumu viņš nejuta. Gluži pretēji — cauri visam augu­mam izskrēja svelmains karstums, un tam sekoja sviedri, kas pārklāja augumu līdz pat kāju pēdām. Un Ābrams tūliņ noģida, ka tās ir nāves bailes.

Putenis un šīs svelošās bailes aizmigloja acis, un dažus mirkļus viņš neredzēja neko. Putenis slīpi cirtās melnām un saltām sīpām, un gar acīm aizpeldēja ugunīgi riņķi.

—   Raugi tikai šaut… raugi tikai, _suņa dzimums tāds, — no augšas ieskanējās balss, un Ābrams saprata, ka runā zirgā sēdošais cilvēks.

Tad viņš nezin kāpēc atcerējās uguni melnajā krāsniņā, nepabeigto akvareļi pie sienas — ziemas dienu —, māju, tēju un siltumu. Ābrams saprata, ka ir noticis tieši tas nejēdzīgais un drausmīgais, ko viņš, baiļu pārņemts un saspringts stāvēdams postenī un blenzdams puteņa vir­puļos, bija redzējis iztēlē.