Saut? Ai nē, šaut viņš nedomāja. Ābrams nometa šauteni sniegā un krampjaini nopūtās. Šaut būtu bijis veltīgi; puteņa vērpetē, kas bija kļuvusi retāka, snaikstījās zirgu purni, netālu melnēja sargbūda, un kaudzē samestie aizsargvairogi izskatījās kā pelēka lupatu kaudze. Pavisam tuvu tumšs un bezveidīgs šķita stāvam otrs sargzaldāts — Streļcovs ar smailu bašliku galvā, bet trešais, Ščukins, bija pazudis.

—   No kura pulka? — piesmakusi balss noprasīja.

Ābrams nopūtās, pavērsa acis augšup, laikam tīkodams uz mirkli pavērties debesīs, taču no augšas bira kaut kas salts un melns, savērpās virpulī un uzšāvās augšup — nekādu debesu tur nebija.

—   Nu, gan tu man sāksi runāt! — arī šī balss atska­nēja no augšas, tikai citā pusē, un cauri puteņa gaudām Ābrams tūliņ tajā tramīgi saklausīja lielu, aizturētu nik­numu. Viņš nepaguva aizlikt roku sejai priekšā. Kaut kas melns un ciets pašāvās gar seju kā putns, tad neganta, sveloša sāpe sadragāja viņa žokļus, smadzenes un zobus, un šķita, ka ugunī sasprāgusi visa galva.

—   A … A-hā-ā, — Ābrams krampjaini izgrūda, kriksti- nādams mutē kaulu murskuli un aizrīdamies ar sāļajām asinīm.

Tūliņ elektriskā lukturīša gaismas staru kūlī uz acu­mirkli bāli zils un sapluinīts pazibēja Streļcovs un pa­visam skaidri iezīmējās arī trešais sargzaldāts ščukins, kas sakņupis gulēja kupenā.