Galu galā viņš iesila un, pievērsdamies te liesmām krāsnī, te Broņas magoņsarkanajai lentei, stāstīja aizrautīgi. Savā stāstā viņš gribēja attēlot visu: gan puteņa vērpetes, gan piepeši no tumsas iznirušos zirgu purnus, gan to, cik briesmīgas un bezveidīgas var būt bailes, kad ir jāmirst un cerību vairs nav. Viņš trešajā personā stāstīja par diviem apsardzes pulka sargzaldātiem, sāpīgi saraukdams uzacis, stāstīja, kā viens no viņiem palicis pusdzīvs un visu laiku rāpojis.tieši uz dzelteno uguntiņu, par sievu dzelzceļa sargbūdā, par hospitāli, kur ārsts apgalvojis, ka zaldāts nekādā ziņā neizdzīvošot, un kā zaldāts tomēr izdzīvojis… Kreiso roku Ābrams turēja jakas kabatā, bet ar labo norādīja uz uguni krāsnī, it kā visus šos notikumus redzētu liesmās. Beidzis stāstīt, viņš ar šausmām paraudzījās ugunī un noteica:
— Redz, tā …
Brīdi visi cieta klusu. Jaks augstprātīgā laipnībā paraudzījās uz brūnajām biksēm un ierunājās:
— Tā gadījās… Kā nu ne… Ukrainā tādi gadījumi bija … Un ar kuru tad tas viss atgadījās?
Zvirbulis brīdi klusēja, tad kaunīgi atbildēja:
— Tas notika ar mani.
Tad, vēl brīdi cietis klusu, piebilda:
— Nu, es nu iešu uz bibliotēku.
Un aizgāja, pa savam paradumam pieklibodams.
Visi pagrieza galvas viņam pakaļ un, acu neatraudami, ilgi noskatījās uz brūnajām biksēm, līdz Ābrama kājas bija šķērsojušas visu lielo zāli un nozuda durvīs.