— Un tagad Ābrams, — Broņa sacīja, — viņš ir gatavais profesors. Viņš arī var pastāstīt kaut ko gauži interesantu. Jūsu kārta, Ābram, — viņa stomīgi teica, jo Ābramu, vienīgo nesen šurp atbraukušo cilvēku, uzrunāja ar «jūs».
Maziņš, sabozies kā zvirbulis, viņš izlīda no pēdējās rindas un visā savā krāšņumā nokļuva liesmu mestajā gaismā. Viņam mugurā bija vatēta jaka, kādas senāk valkāja tirgotāji, un kājās lieliskas bikses, kādu nebija nevienam citam visā strādnieku fakultātē un varbūt pat visā pasaulē, — brūnas, ar dīvainu zaļganu lāsmojumu, augšgalā platas un apakšā šauras. Zābaka labās puses cilpu bikšu stara nez kāpēc nekad nenosedza un zvilnēja virs tās, ļaujot katram redzēt Ābrama pelēkās zeķes josliņu.
Bikšu īpašnieks bija kurls, un, sejā allaž saglabādams pieklājīgu, kautru smaidu, viņš vajadzības gadījumā mēdza pie kreisās auss kā tādu vairodziņu pielikt plaukstu.
— Jūsu kārta, Abrām, — Broņa izrīkoja skaļā balsī, kā jau ar Ābramu runāja visi, — jūs droši vien neesat karojis, tāpēc pastāstiet kaut ko tāpat vien, vispār …
Izspūrušais zvirbulis pameta skatu krāsnī un, balsi apvaldīdams, lai tā neskanētu skaļāk, nekā vajadzīgs, sāka stāstīt.