Nikolajs Gogolis

PĒTERBURGAS STĀSTI

Nav nekā skaistaka par Ņevas prospektu, vismaz Peterburga nav; šai pilsētai tā ir galvenā rota. Ar ko tikai nelepojas šī iela — mūsu pilsētas jaukums! Zinu, ka neviens no tās bālajiem ierēdņiem, kas te dzīvo, ne pret kādiem labumiem nemainīs Ņevas prospektu. Ne vien tas, kuram divdesmit pieci gadi, krāšņas ūsas un mugurā brīnišķīgi šūti svārki, bet ari tas, kuram uz zoda rēgojas balti rugāji un pauris gluds kā sudraba bļoda, — ari tas sajūsmā par Ņevas prospektu. Un dāmas! Ai, dāmām Ņevas prospekts vēl tīkamāks! Un kam gan tas nepatīk? Tikko uzej uz Ņevas prospekta, tūdaļ redzi: viss kust un ņudz no staigātājiem. Un, ja ari kādam ir svarīgas darīšanas, taču, galvoju, ikviens, ticis uz prospekta, aizmirsīs visas vaja­dzības. Te ir tā vienīgā vieta, kur cilvēki nenāk, nepie­ciešamības spiesti, kur viņus nedzen vajadzība un merkan- tilas intereses, kas pārņēmušas visu Pēterburgu. Šķiet, cilvēki, kurus satiekam Ņevas prospektā, ir mazāki egoisti nekā tie, kuri iet kājām vai brauc auļojošās karietēs un droškās pa Jūras,

Zirņu, Liteinajas un citām ielām, — tiem sejās allaž redzama al­katība, savtīgums un aprēķins. Ņevas prospekts sasaista visu Pēterburgu.