Te Pēterburgas vai Vīborgas puses iedzīvotājs, kurš vairākus gadus nav apmeklējis savu paziņu Peskos vai pie Maskavas aizšķēršļa, var būt pārliecināts, ka ar to obligāti satiksies. Neviena adrešu grāmata, ne ziņu birojs nesniegs tik precīzas ziņas kā Ņevas prospekts. Visvarenais Ņevas prospekts! Vienīgā pastaigas vieta Pēterburgā, kur tik maz promenādes laukumu. Cik tīri noslaucītas šā prospekta ietves, un, vai dieviņ, cik daudz kāju to minušas! To skāris gan netīrais, lācīgais atvaļināta kareivja zābaks, zem kura smaguma, šķiet, pat granīts plaisā, gan mazītiņā, kā dūmi vieglā jauniņas dāmas kurpīte, kamēr pašas valkātājas galva, līdzīgi saul- griezei, pievērsusies spožajiem veikalu logiem kā saulei, gan cerību pilna praporščika zobens prospektā ierāvis dziļu rievu — itin visi te pamet vai nu spēka varenības, vai vājuma pēdas. Un cik strauja fantasmagorija te norit vienas dienas laikā vien! Cik pārmaiņu šis prospekts pieredz diennaktī! Sāksim no paša rīta agruma, kad visa Pēterburga smaržo pēc karstas, tikko kā ceptas maizes un pilna ar nodriskātās drēbēs un salubēs tērptām večām, kuras dodas uz baznīcām un uzmācas līdzcietīgajiem gājējiem. Tad Ņevas prospekts ir tukšs: turīgie veikalu īpašnieki un to komiji vēl guļ savos audekla kreklos vai arī ziepē savu dižciltīgo vaigu un dzer kafiju; ubagi pulcējas pie konditoreju durvīm, kur nomiegojies viesmīlis, kurš vakar kā spārnos lidoja ar šokolādi, tagad izvelkas ar slotu rokā, bez kaklasaites un pamet tiem sacietējušus pīrādziņus un ēdiena paliekas.