'— Ei! — tobrīd iesaucās poručiks Pirogovs, piegrūdis frakā un apmetni tērptajam jaunajam cilvēkam, kas gāja blakus. — Redzēji?

—    Redzēju, brīnišķīga, gluži kā Perudžīno[1] Bianka.

—    Par kuru tu runā?

—    Par viņu, par to tumšmati. Un kādas acis! Ak dievs, kādas acis! Visa iznešanās un apveidi, un sejas ovāls — brīnišķīgs!

—    Es domāju gaišmati, kas gāja aiz viņas uz to pusi. Kāpēc tad tu neseko tumšmatei, ja viņa tev tā patīk?

—    Ai, kā to drīkst! — pietvīcis iesaucās trakotais jaunais cilvēks. — Viņa taču nav no tām, kuras vakaros iznāk Ņevas prospektā. Viņa droši vien ir ļoti ievērojama dāma, — viņš no­pūties turpināja,—viņas apmetnis vien maksā rubļus astoņ­desmit.

—    Vientiesi! — Pirogovs iesaucās, ar spēku viņu pagrūdis uz to pusi, kur plandījās spilgtais apmetnis. — Ej, pintiķi, citādi nokavēsi! Es lenkšu gaišmati.

Abi draugi šķirās.

«Pazīstam mēs jūs visas,» Pirogovs domāja, lielīgi, pašpār­liecināti smīnēdams, pārliecināts, ka nav skaistules, kas spētu viņam pretoties.

Frakotais jaunais cilvēks, tīdamies apmetni, nedrošā solī baiļodamies devās uz to pusi, kur tālumā plivinājās spilgtais apmetnis, te spoži uzliesmodams luktura gaismā, te acumirklī iegrimdams tumsā, kad no tā attālinājās.