Piķa dāma nozīme slepenu nenovīdība.

Jaunākais kāršu zīlnieks

Bet lietainās dienās Pulcējās viņi Bieži

Un, stūrīti ieliecot cieši,

Lika uz kārts — dievs lai tiem piedod! —

No piecdesmit uz simtu —

Un laimēja,

Un zaudēja —

Un norakstīja ar krītu.

Tā dienās, kad lija vai sala,

Pūlējās viņi

Bezgala.[29]

Reiz spēlēja kārtis pie jātniekgvarda Narumova. Garā ziemas nakts pagāja nemanot; pie vakariņām sēdās pulksten piecos rītā. Tie, kas bija laimējuši, ēda ar lielu apetīti; pārējie izklaidīgi sēdēja pie sa­viem tukšajiem šķīvjiem. Bet parādījās šampanietis, saruna atplauka, un tajā piedalījās visi.

—    Kā tev veicās, Surin? — namatēvs jautāja.

—    Zaudēju, kā parasti. Jāatzīstas, ka esmu ne­

laimīgs: spēlēju mirandola, nekad neiekarstu, nekad mani nesamulsinās, bet tomēr zaudēju!

—          Un tu ne reizi nepadevies kārdinājumam? Ne reizi neliki uz rute? … Es apbrīnoju tavu izturību.

—           Bet re, Hermanis! — sacīja viens no viesiem, rādīdams uz jaunu inženieri. — Savu mūžu nav ņēmis kārtis rokā, savu mūžu nav liecis nevienu paroli, bet līdz pulksten pieciem sēž pie mums un raugās mūsu spēlē!

—    Spēle mani stipri saista, — Hermanis sacīja,

—   bet es nevaru ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku.