— Hermanis ir vācietis; viņš taupīgs, tas ir viss! — piebilda Tomskis. — Bet, ja es kādu neizprotu, tad tā ir mana vecmāmuļa, grāfiene Anna Fedotovna.
— Ko? Kā tā? — iesaucās viesi.
— Netieku gudrs, — Tomskis turpināja, — kāpēc mana vecmāmuļa nespēlē!
— Kas tas par brīnumu, — ieteicās Narumovs,
— ka astoņdesmitgadīga veča nespēlē?
— Tad jūs nekā par viņu nezināt?
— Nē! Tiešām nekā!
— Ai, tad klausieties:
Jāzina, ka mana vecmāmuļa priekš gadiem sešdesmit devās uz Parīzi un bija tur lielā modē. Ļaudis skrēja viņai pakaļ, lai redzētu la Vēnus moscovite; Rišeljē lakstojies ap viņu, un vecmāmuļa apgalvo, ka tas tikko neesot nošāvies viņas cietsirdības dēļ.
Tolaik dāmas spēlēja faraonu. Reiz galmā viņa paspēlēja uz goda vārdu Orleānas hercogam krietni daudz naudas. Pārbraukusi mājās, atlipinādama no vaiga skaistuma mūsiņas un atraisīdama krinolīna stīpas, vecmāmuļa pateica par savu paspēli vectēvam un pavēlēja samaksāt.
Nelaiķis vectēvs, cik atceros, bija it kā vecmāmuļas īpašumu pārvaldītājs. Viņš bijās tās kā uguns; bet, izdzirdis par tik drausmīgu paspēli, viņš nespēja savaldīties, atnesa skaituļus, pierādīja tai, ka pusgada laikā viņi notriekuši pusmiljonu, ka Parīzes tuvumā viņiem nav ne Maskavas apkaimes, ne Saratovas muižu, un noteikti atteicās no samaksas. Vecmāmuļa iecirta viņam pliķi un, savu nelaipnību izrādīdama, apgulās viena.