Viņa nolieca galvu un strādāja tā­lāk; pēc piecām minūtēm pavērās atkal — jaunais virsnieks stāvēja tai pašā vietā. Nebija viņas para­dums koķetēt ar garām ejošiem virsniekiem, viņa neraudzījās vairs uz ielu un, galvu nepaceldama, šuva pāris stundu. Pusdienu galds bija klāts. Viņa piecēlās, sāka novākt izšuvumu un, neviļus pavēru­sies uz ielu, atkal ieraudzīja virsnieku. Tas viņai likās diezgan savādi. Pēc pusdienām viņa, mazliet nemiera saviļņota, atkal piegāja pie loga, bet virsnieka vairs nebija — un viņa to aizmirsa .. .

Pēc pāris dienām, iznākdama, lai kopā ar grāfieni sēstos karietē, viņa atkal to ieraudzīja. Viņš stāvēja pie pašām durvīm, aizsedzis seju ar bebrādas apkakli; zem cepures dzirkstīja viņa melnās acis. Lizaveta Ivanovna izbijās, pati nezinādama, no kā, un neizpro­tamās trīsās iesēdās karietē.

Atgriezusies mājās, viņa pieskrēja pie loga — virs­nieks stāvēja turpat, kur iepriekš, urbdamies viņā acīm; viņa atgāja nost, mocīdamās ziņkārē un pilnīgi jaunu jūtu satraukta.

Kopš tā laika nepagāja neviena diena, kad jaunais cilvēks zināmā stundā nebūtu ieradies zem viņu nama logiem.