Starp viņiem abiem nodibinājās nenorunāti sakari. Sēdēdama savā vietā pie darba, viņa juta to tuvojamies — pacēla galvu, raudzījās viņā katru dienu ilgāk un ilgāk. Jaunais cilvēks, likās, bija par to viņai pateicīgs: ar aso jaunības skatienu viņa re­dzēja, ka straujš sārtums pārklāja viņa bālos vaigus ikreiz, kad viņu skatieni sastapās. Pēc nedēļas viņa tam uzsmaidīja …

Kad Tomskis lūdza atļauju stādīt priekšā grāfienei savu draugu, nabaga meitenei nodrebēja sirds. Taču, dabūjusi zināt, ka Narumovs nav inženieris, bet jāt- niekgvārds, viņa nožēloja, ka ar neuzmanīgo jautā­jumu izteikusi savu noslēpumu gaisīgajam Tomskim.

Hermanis, pārkrievota vācieša dēls, bija mantojis no tēva nelielu kapitālu. Stingri pārliecināts, ka ne­pieciešams nodrošināt savu neatkarību, viņš neaiztika pat procentus, dzīvoja tikai no algas, neatļāva sev ne mazākās iegribas. Bet viņš bija noslēgts un god­kārīgs, un biedriem reti radās izdevība pazoboties par viņa pārmērīgo taupību. Viņam piemita spēcīgas kaislības un ugunīga iztēle, bet rakstura nelokāmība glāba viņu no parastajiem jaunības maldiem. Tā, pie­mēram, būdams dvēselē spēlmanis, viņš nekad ne­ņēma rokā kārtis, jo apsvēra, ka viņa apstākļi neļauj tam (kā viņš teica) ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku, — un tomēr augām naktīm nosēdēja pie kāršu galdiem un drudžainās trīsās vēroja mainīgo spēles gaitu.