Anekdote par trim kārtīm stipri ietekmēja viņa iztēli un visu nakti neizgāja viņam no prāta. «Un ja nu,» viņš domāja otras dienas vakarā, klaiņādams pa Pēterburgu, «ja nu vecā grāfiene atklāj man savu noslēpumu vai pateic man šīs trīs drošās kārtis! Kāpēc gan neizmēģināt laimi? … Stādīties viņai priekšā, iegūt viņas labvēlību, varbūt kļūt par viņas mīļāko — bet tas prasa laiku, un viņai astoņdesmit septiņi gadi — viņa var nomirt pēc nedēļas, pēc divām dienām! … Un pati šī anekdote . .. Vai tai var ticēt? …
Nē! Apdomība, mērenība un strādība: lūk, manas trīs drošās kārtis, kas trīskāršos, septiņkāršos manu kapitālu, dos man mierīgu dzīvi un neatkarību!
Tā prātodams, viņš atjēdzās vienā no galvenajām Pēterburgas ielām pie senlaicīgā stilā celta nama. Iela bija pilna ekipāžām, viena kariete pēc otras pieripoja pie apgaismotajām durvīm. No karietēm ik mirkli izslīdēja gan jaunas skaistules slaidā kājiņa, gan dārdošs stulmzābaks, gan svītraina zeķe un diplomāta kurpe. Gar dižo šveicaru ņirbēja kažoki un mēteļi. Hermanis apstājās.
— Kam pieder šis nams? — viņš jautāja sargam uz stūra.
.— Grāfienei ***, — sargs atbildēja.
Hermanis nodrebēja. Apbrīnojamā anekdote atkal atausa viņa atmiņā.