— Šī vēstule patiešām nav man sūtīta. — Un saplēsa vēstuli sīkos gabaliņos.
— Ja vēstule nav jums, kāpēc tad to saplēsāt? — skuķe iesaucās. — Es to atdotu tam, kas to sūtījis.
— Lūdzu, sirsniņ! — sacīja Lizaveta Ivanovna, sarkdama no viņas piezīmes. — Uz priekšu nenesiet man vairs nevienas vēstulītes. Bet tam, kas jūs sūtīja, sakiet, ka viņam būtu jākaunas …
Tomēr Hermanis nelikās mierā. Lizaveta Ivanovna katru dienu saņēma no viņa vēstules gan šādā, gan tādā ceļā. Tās vairs nebija tulkotas no vācu valodas. Hermanis tās rakstīja kaisles iedvesmā un izteicās sev raksturīgos vārdos: tur izpaudās gan nevaldāma tieksme, gan neiegrožotas iztēles jūklis. Lizaveta Ivanovna vairs necentās sūtīt tās atpakaļ: viņa apreiba no tām; sāka atbildēt — un viņas zīmītes kļuva arvien garākas un maigākas. Beidzot viņa izsvieda tam pa lodziņu šādu vēstuli.
«Šodien ir balle pie *** jas vēstnieka. Grāfiene būs tur. Mēs paliksim apmēram līdz diviem. Nu Jums izdevība satikt mani vienu. Tiklīdz grāfiene aizbrauks, viņas ļaudis droši vien izklīdīs, priekšiņā paliks šveicars, bet ari tas parasti ieiet savā kabūzī. Nāciet pusdivpadsmitos. Ejiet taisni augšā pa kāpnēm. Ja satiksit kādu priekšnamā, jautājiet, vai grāfiene mājās. Jums pateiks, ka ne, — un neko darīt. Jums būs jāgriežas atpakaļ. Bet cerams, ka nesatiksit nevienu. Meičas sēž visas kopā savā istabā. No priekšnama ejiet pa kreisi un taisni vien līdz grāfienes guļamistabai. Guļamistabā aiz širmjiem redzēsit divas mazas durtiņas: labējās ved kabinetā, kur grāfiene nekad neieiet, kreisās — gaitenī, un turpat ir šauras lokveida kāpnes: tās ved uz manu istabu.»