Hermanis šaudījās kā tīģeris, gaidīdams noteikto laiku. Jau desmitos vakarā viņš stāvēja pie grāfienes nama. Laiks bija drausmīgs: vējš gaudoja, lielām pārslām krita mitrs sniegs; blāvi mirgoja lākturi; ielas bija tukšas. Retumis vilkās važonis ar savu vājo zirģeli, raudzīdams vēlīnu braucēju. —■ Hermanis stāvēja vienos svārkos, nejuzdams ne vēja, ne sniega. Beidzot piebrauca grāfienes karieti. Hermanis redzēja, ka sulaiņi iznesa, zem padusēm turēdami, salīkušu, caunādas kažokā ietuntuļotu veceni un kā aiz tās vienkāršā mētelītī, svaigiem ziediem matos pazibēja viņas audzēkne. Durtiņas aizcirtās. Kariete smagi aizlīgoja pa irdeno sniegu. Šveicars aizdarīja durvis. Logos nodzisa gaisma. Hermanis sāka staigāt gar atstāto namu: viņš piegāja pie lāktura, pavērās pulkstenī — bija divdesmit minūtes uz divpadsmitiem. Viņš palika zem lāktura, raudzīdamies pulksteņa rādītājā un nogaidīdams atlikušās minūtes. Taisni pusdivpadsmitos Hermanis kāpa pa grāfienes lievenēm un iegāja spilgti apgaismotajā priekšiņā. Šveicara nebija. Hermanis uzskrēja pa kāpnēm, atdarīja durvis uz priekšistabu un ieraudzīja sulaini, kas gulēja zem lampas netīrā senlaiku atzveltnī.