Viņi klusēja.
Ausa rīts. Lizaveta Ivanovna nopūta izdegušo sveci: bāla gaisma ieplūda viņas istabā. Viņa izslaucīja saraudātās acis un pacēla tās uz Hermani: viņš sēdēja uz palodzes, sakrustojis rokas un baigi sadrū- mis. Šai stāvoklī viņš ārkārtīgi atgādināja Napoleona portretu. Šī līdzība pārsteidza pat Lizavetu Ivanovnu.
— Kā jums izkļūt no mājas? — beidzot teica Lizaveta Ivanovna. — Es cerēju jūs izvest pa slepenajām kāpnēm, bet jāiet garām guļamistabai, un man bail.
— Stāstiet, kā atrast šīs slepenās kāpnes; es iziešu.
Lizaveta Ivanovna piecēlās, izņēma no kumodes atslēgu, iedeva to Hermanim un sīki izstāstīja, kā jāiet. Hermanis paspieda viņas auksto, nejūtīgo roku, noskūpstīja viņas noliekto galvu un aizgāja.
Viņš nokāpa pa lokveida kāpnēm un atkal iegāja grāfienes guļamistabā. Nedzīvā vecene sēdēja sastingusi; viņas sejā bija dziļš miers. Hermanis apstājās viņas priekšā, ilgi raudzījās uz viņu, it kā lai pārliecinātos par drausmīgo patiesību; beidzot iegāja kabinetā, sataustīja aiz tapetēm durvis un, savādu jutu satraukts, sāka kāpt lejā pa tumšajām kāpnēm. Pa šīm kāpnēm, viņš domāja, varbūt priekš gadiem sešdesmit šai pašā guļamistabā, šai pašā stundā izšūtos svārkos, sasukājies ā l'oiseau royal, spiezdams pie sirds savu trijstūraino cepuri, zagās jauns laimes luteklis, kas tagad jau sen satrūdējis kapā; bet viņa sensenās mīļākās sirds stājusies pukstēt šodien . ..