— Vecās grāfienes guļamistabā, — Hermanis atbildēja, — es nāku tieši no viņas. Grāfiene ir mirusi.
— Mans dievs! … Ko jūs sakāt? . ..
— Un liekas, — Hermanis turpināja, — es biju viņas nāves cēlonis.
Lizaveta Ivanovna pavērās viņā, un viņas dvēselē atskanēja Tomska vārdi: šim cilvēkam vismaz trīs ļauni darbi uz sirdsapziņas! Hermanis nosēdās viņai līdzās uz palodzes un izstāstīja visu.
Lizaveta Ivanovna klausījās viņā ar šausmām. Tātad šīs kaislās vēstules, šīs kvēlās ilgas, šī pārdrošā, neatlaidīgā sekošana viņai — tā nav bijusi mīlestība! Nauda — lūk, ko alkusi viņa dvēsele! Ne jau viņa būtu spējusi remdēt Hermaņa alkas un darīt viņu laimīgu! Nabaga audzēkne nav bijusi nekas cits kā akls palīgs laupītājam, viņas vecās labvēles slepka- vam! … Viņa rūgti raudāja savās vēlajās, mokpilnajās nožēlās. Hermanis klusēdams vērās viņā: arī viņa sirdi kremta, taču ne jau nabaga meitenes asaras, ne jau viņas brīnišķīgi daiļās sēras aizkustināja tā skaudro dvēseli. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, domādams par mirušo sirmgalvi. Viņu uztrauca tikai viens: neglābjami zudušais noslēpums, kas būtu varējis darīt viņu bagātu.
— Jūs esat briesmonis! — Lizaveta Ivanovna beidzot iesaucās.
— Es negribēju viņas nāvi, — Hermanis atbildēja, — manā pistolē nebija lodes.