Lizaveta Ivanovna ienāca apmetnī un cepurīti galvā.

—    Taču beidzot, mīļā! — grāfiene sacīja. — Kā uzposusies! Kam tas vajadzīgs?… Kas tev jāval­dzina? Bet kāds laiks! . .. Liekas, vējš.

—    Nebūt ne, jūsu gaišība! Ļoti rāms! — atteica kambarsulainis.

—    Jūs vienmēr runājat bez jēgas! Atveriet vēd­lodziņu. Kā tad — vējš! Un cik auksts! Jūgt nost! Lizaņka, mēs nebrauksim; nebija ko posties.

«Un tāda ir mana dzīve!» Lizaveta Ivanovna no­domāja.

Patiesi, Lizaveta Ivanovna bija visnelaimīgākais radījums. Sveša maize rūgta, saka Dante, un pa sve­šām lievenēm grūti kāpt, bet kam gan zināt atkarības rūgtumu, ja ne dižciltīgas vecenes nabaga audzēknei? Grāfienei ***, protams, nebija ļauna sirds; bet viņa bija ietiepīga, kā jau sabiedrības izlutināta sieviete, skopa un salti patmīlīga kā visi veci cilvēki, kas no- līksmojuši savu laiku un sveši tagadējam. Viņa pie­dalījās visās augstāko aprindu izpriecās, dzinās uz ballēm, kur sēdēja stūrī nosārtota un pēc vecās mo­des ģērbta kā ērmīga un nepieciešama balles zāles rota; pie viņas, it kā noteiktu ceremoniju izdarīdami, nāca pazemīgi apsveicināties atbraukušie viesi, un pēc tam neviens vairs nelikās par viņu ne zinis. Viņa uzņēma pie sevis visu pilsētu, ievērodama stingru etiķeti un nepazīdama nevienu pēc izskata. Viņas lielā kalpotāju saime — piebrieduši miesās un nosir­mojuši viņas priekštelpās un meiču istabā — darīja, ko gribēja, un sacentās savā starpā, apzagdami veco sievu, kam jau nāve zobu galā.