— Lizaņka, — viņa teica, — liec iejūgt karietē, mēs brauksim pavizināties.
Lizaņka piecēlās no izšuvuma un sāka novākt savu darbu.
— Ko tu, mīļā! Kurla, vai! — grāfiene iesaucās. — Liec drīzāk iejūgt karietē!
— Tūlīt! — jaunava klusi atbildēja un skrēja uz priekšnamu.
Ienāca sulainis un pasniedza grāfienei grāmatas no kņaza Pāvila Aleksandroviča.
— Labi! Pateikties, — grāfiene sacīja. — Lizaņka, Lizaņka! Kur tad tu skrej?
— Ģērbties.
— Gan jau, dārgā. Sēdies te. Atver pirmo sējumu: lasi priekšā …
Jaunava paņēma grāmatu un izlasīja dažas rindas.
— Skaļāk! — grāfiene iesaucās. — Kas tev ir, mīļā? Balss pazudusi, vai?… Pagaidi, piebīdi man soliņu tuvāk … nu!
Lizaveta Ivanovna izlasīja vēl divas lappuses. Grāfiene nožāvājās.
— Liec nost to grāmatu, — viņa teica, — kādas blēņas! Aizsūti to kņazam Pāvilam un liec pateikties … Bet kas ar karieti?
— Kariete piebraukta, — sacīja Lizaveta Ivanovna, pametusi skatienu uz ielu.
— Bet kāpēc tu neesi apģērbusies? — grāfiene iesaucās. — Vienmēr vajag tevi gaidīt! Tas nav ciešams, dārgā.
Liza skrēja uz savu istabu. Nepagāja divas minūtes, grāfiene sāka zvanīt, cik jaudas.
Trīs meičas ieskrēja pa vienām, bet kambarsulainis pa otrām durvīm.
— Ko jūs nevar sasaukt? — grāfiene viņiem teica. — Sakiet Lizavetai Ivanovnai, ka es viņu gaidu.