Sitka Cārlijs sfica pīpi, domīgi pētīdams pie sienas pielipināto no žurnāla izgriezto ilustrāciju. Labu pusstundu viņš, acu nenovērsis, skatījās attēlā, bet es visu laiku slepšus viņu vēroju. Viņa smadzenēs kaut kas norisinājās — dievs vien zina kas, taču katrā ziņā kaut kas interesants. Viņš bija nodzīvojis bagātu mūžu, kurā daudz r pieredzējis, un viņā bija notikusi neparasta pārvērtība: viņš bija aizgājis no savas tautas un, cik nu tas indiānim iespējams, ieguvis baltā cilvēka garīgo seju. Viņš pats mēdza teikt, ka ieraudzījis uguni, gājis turp, piesēdies pie mūsu ugunskura un kļuvis par vienu no mums. Lasīt un rakstīt viņš netika iemācījies, bet runāt prata lieliski un vēl lieliskāk bija aptvēris balto cilvēku domāšanas veidu un viņu pieeju dzīvei.

So pamesto būdu mēs atradām pēc dienu ilga, grūta pārgājiena. Bet nu suņi bija pabaroti, vakariņu trauki nomazgāti — un mēs pilnā mērā izbaudījām to burvīgo brīdi, kāds tiem, kas ceļo pa Aļasku, pienāk tikai reizi, tikai vienu pašu reizi dienā, kad nogurušo ķermeni no gultas šķir vienīgi nepieciešamība pirms aizmigšanas izpīpēt vēl vienu pīpi. Kāds no būdas iepriekšējiem iemītniekiem bija izrotājis sienas ar ilustrācijām no žurnāliem un avīzēm, un šīs ilustrācijas piesaistīja Sitkas Cārlija uzmanību, tikko šeit ieradāmies — pirms divām stundām.

Viņš tās pētīja un pētīja, pakavēdamies te pie vienas, te pie otras, tad atkal pievērsdamies iepriekšējai; un es redzēju, ka viņš ir samulsis un kaut ko neizprot.

— Nu, — es beidzot pārtraucu klusumu, — ko tu prāto?

Pīpi no mutes izņēmis, viņš vienkārši atbildēja:

— Nesaprotu.

Tad ievilka dūmu, vēlreiz izņēma pīpi no mutes un ar pīpes kātu norādīja uz pirmējo ilustrāciju.

— Nu šī pati bilde. Ko tā nozīmē? Nesaprotu.

Arī es paskatījos turp. Cilvēks ar briesmīgu ļaundara ģīmi, traģiski piespiedis roku pie sirds, ļimst pie zemes; otrs, atriebēja eņģeļa izskatā, skaists kā Adoniss, stāv viņam pretī, pacēlis kūpošu revolveri.