— Viens vīrs nošauj otru, — es atteicu un arī pats sa- mulsu, jo jutu, ka neprotu attēloto izskaidrot.

— Kādēļ? — Sitka Cārlijs noprasīja.

— Nezinu, — es vaļsirdīgi atzinos.

— Sitajā bildē ir tikai beigas, — viņš paziņoja, — nav sākuma.

— Tā ir dzīve, — es teicu.

— Dzīvē vienmēr ir sakums, — viņš protestēja.

Es klusēju, bet viņš pa to laiku pievērsās citam attēlam — gleznas «Leda ar gulbi» reprodukcijai.

— Šinī bildē nav sākuma, — viņš sacīja, — un beigu arī nav. Es bildes nesaprotu.

— Nu paskaties uz šo! — Es norādīju uz trešo ilustrāciju. — Tai ir noteikts saturs. Kā tu to izproti?

Viņš labu brīdi lūkojas attēla.

— Meitenīte ir slima, — viņš beidzot sacīja. — Pavci, kā ārsts uz viņu skatās! Viņi visu nakti nav gulējuši: redzi — lampā palicis pavisam maz petrolejas, bet loga jau sārtojās rītausma. Slimība ir grūta; varbūt meitene uz miršanu, tādēļ dakteris tāds sadrūvējies. Bet tur — māte. Slimība patiesi nopietna: māte noliekusi galvu uz galda un raud.

— Kā tu zini, ka raud? — es pārtraucu. — Seju tak nevar redzēt. Varbūt viņa iemigusi.

Sitka Cārlijs pārsteigts paskatījās uz mani, tad atkal pievērsās attēlam. Bija skaidrs, ka viņš neprot sevī kontrolēt iespaidu, ko tas atstājis.

— Var jau būt, ka guļ, — viņš piekrita. Tad paraudzījās vērīgāk. — Nē, neguļ vis. No pleciem redzams, ka neguļ. Esmu redzējis sievietes raudam — tad viņām ir šitādi pleci. Māte raud, meitenīte ir ļoti slima.

— Nu, raugi, tad jau esi bildes saturu sapratis! — es iesaucos.

Viņš papurināja galvu un noprasīja:

— Vai meitene nomirs?

Man nebija ko sacīt.

— Vai nomirs? — viņš atkārtoja jautājumu. — Tu pats esi mākslinieks. Tev ta kā būtu jāzina.

— Nē, nezinu, — es atzinos.