Paiet ilgs laiks, un nepazīstamais vairs nerāpo. Viņš lēnām pieceļas kājās, novelk dūraini un ar revolveri rokā gaida, grīļodamies no vienas puses uz otru. Viņa seja ir kauli un āda, visa vienos melnos plankumos: apsaldēta. Bada cietēja seja. Acis dziļi iegrimušas, zobi atžņiebti.

Vīrietis un sieviete arī pietraušas kājās un ļoti lēni iet viņam klāt. Un visapkārt tikai sniegs un klusums. Un debesīs trīs saules. Bet gaiss virmo dimanta putekšņos.

Un tad notika, ka es, Sitka Cārlijs, redzēju, kā vilcēni noslepkavoja cilvēku. Neviens nebilst ne varda. Tikai nepazīstamais ar bada cietēja seju drausmīgi atžņiebj zobus. Viņš grīļojas, plecos sašļucis, ceļos ielicis, stāv plaši ieplestām kājām, lai nenokristu. Vīrietis un sieviete nostājās soļus piecdesmit no viņa. Arī viņi plati iepletuši kajas, lai nenokristu, ari viņi grīļojas. Nepazīstamais ir ļoti vārgs. Viņam trīc roka, un lode, ko viņš raida vīrietim, aizspindz sniegā. Vīrietis neparko nevar novilkt dūraini. Nepazīstamais atkal šauj viņam virsū. Arī šoreiz lode paskrien garām. Tad vīrietis ar zobiem nostīvē dūraini. Bet roka viņam apsaldēta; viņš nespēj noturēt revolveri, tas nokrīt sniegā. Skatos uz sievieti. Arī viņa novilkusi dūraini, un rokā viņai lielais kolts. Citu pēc citas viņa izšauj trīs reizes. Nepazīstamais tāpat atžņieb- tiem zobiem saļimst sniegā. Viņi nepaskatās uz nošauto.

«Uz priekšu!» viņi saka.

Un mēs ejam. Taču tagad, atraduši to, ko bija meklējuši, viņi kļūst par miroņiem. Pēdējie spēki viņiem zuduši. Viņi vairs nepavisam nespēj noturēties kājās. Nespēj pat parāpties.