Lāgiem viņi rāpjas uz visām četrām kā meža zvēri. Mēs velkamies ka gliemeži, kā mirstoši gliemeži, ta mēs velkamies. Un tomēr ātrāk nekā tas, kas ir mums priekšā. Viņš arī visu laiku krīt, bet viņam nav Sitkas Cārlija, kas viņu paceltu. Nu viņš vairs ir tikai divsimt jardu no mums. Paiet ilgs laiks, un nu mūs no viņa šķir tikai simt jardi.

Jocīgs skats! Tik jocīgs, ka man iegribas skaļi smieties. Jā, jā, smieties pilnā balsī. Miroņu un beigtu suņu skriešanās sacīkstes. Gluži kā sapnī, kad tevi moka lietuvēns: tu skrien, ko kājas nes, lai glābtu dzīvību, bet tikko tiec uz priekšu. Vīrietis zaudējis prātu. Sieviete zaudējusi prātu. Es esmu zaudējis pratu. Visa pasaule kļuvusi traka. Un tas ir tik jocīgi, ka smiekli mani smacē nost.

Nepazīstamais, kas mums priekšā, pamet suņus un tālāk brien pa sniegu viens pats. Paiet ilgs laiks, tad mēs beidzot panākam viņa suņus. Tie nevarīgi guļ sniegā, iejūgti no segas un brezenta darinātās aizjūga siksnās, aiz muguras tiem nartas. Kad 'ejam garām, tie smilkst un gaudo, un skatās uz mums kā izbadējušies bērni.

Tad arī mēs pametam savus suņus un brienam pa sniegu vieni paši. Viņš un viņa ir dzīvi miroņi. Vaid, sten, elš, bet kust uz priekšu. Es ari kustu uz priekšu. Man ir tikai viena doma: panākt nepazīstamo. Tad es atpūtīšos. Tikai tad. Un man šķiet, kā likšos, tā nogulēšu tūkstoš gadu, tik neprātīgi esmu piekusis.

Nepazīstamais ir piecdesmit jardu no mums — gluži viens baltajā sniegā. Viņš krīt un rāpo, pieceļas, klūp, pakrīt un atkal rāpo. Ka smagi ievainots zvērs, kas grib izbēgt no mednieka. Nu viņš vairs necejas, tikai četrrāpus lien uz priekšu. Vīrietis un sieviete arī vairs neceļas, bet rāpjas viņam pakaļ. Bet es pieceļos. Krītu, tomēr ikreiz atkal pieceļos.

Ērmota bilde! Visapkārt sniegs, un sniega vidū klusējot rāpo vīrietis un sieviete. Bet viņiem pa priekšu — nepazīstamais. Saulei katrā pusē zvīgo viltus saule, tā ka debesīs vienā laika ir trīs. Gaisā no sala virmo dimanta putekšņi. Sieviete kāsēdama nekustīgi guļ sniegā, līdz lēkme pāriet, tad rāpo tālāk. Vīrietis skatās uz priekšu, bet acis viņam asaro ka vecim; viņam tās ik pa mirklim jānoslauka, lai saredzētu nepazīstamo. Nepazīstamais palūkojas pār plecu atpakaļ.. Bet Sitka Cārlijs vēl kaut kā turas uz kājām un, ja ari pakrīt, tad atkal uzceļas un izslienas visā augumā.