AIZEKS AZIMOVS
PAŠI dievi
RIGA «ZINĀTNE» 1979
I. PRET STULBUMU…
— Veltīgi! — Lemonts asi sacīja. — Es nekā nepanācu.
Viņam bija drūma sejas izteiksme, kas labi saderējās ar dziļi iegrimušajām acīm un garo, mazliet asimetrisko zodu. Arī visgaišākajos dzīves brīžos viņš izskatījās sadrūmis, un patlaban brīdis nebija nekāds gaišais. Lemonta otrā oficiālā vizīte pie Helama bija izvērtusies par vēl lielāku fiasko nekā pirmā,
— Nekļūstiet melodramatisks, — Mairons Bro- novskis miermīlīgi bilda. — Jūs jau neko arī negaidījāt. Pats man teicāt. — Viņš meta gaisā zemesriekstus un uzķēra tos ar savu biezlūpu muti, ne reizi nekļūdoties. Viņš nebija pārāk garš un arī ne pārāk tievs.
— Tāpēc man nav vieglāk. Bet jums taisnība, tas nav svarīgi. Es varu iet citu ceļu un esmu nolēmis iet, turklāt — es paļaujos uz jums. Ja tikai jūs varētu atšifrēt…
— Neturpiniet, Pīt! Es to visu esmu jau dzirdējis. Vienīgais, kas man jāizdara, — jāatšifrē ne- humanoīdu intelekta domāšanas veids.
— Tas ir augstāks nekā cilvēka intelekts. Šie radījumi no Paraunivcrsa mēģina panākt, lai viņus saprastu.
— Var jau būt, — Bronovskis nopūtās. — Bet viņi mēģina to darīt ar mana intelekta starpniecību, kurš, kā es dažbrīd domāju, ir augstāks nekā cilvēkiem, taču nedaudz.