Reizumis nakts tumsā es guļu nomodā un prātoju, vai dažāda veida inte­lekti vispār var sazināties, bet, ja man bijusi se­višķi slikta diena, tad sāku šaubīties, vai teicie­nam «dažāda veida intelekti» maz ir kāda jēga.

—   Ir gan, — Lemonts nikni sacīja, un varēja skaidri redzēt, ka viņa virsvalka kabatās sabāztās rokas sažņaudzas dūrēs. — Tas nozīmē Helamu un mani. Tas nozīmē muļķa varoni doktoru Fred- riku Helamu un mani. Mēs esam dažāda veida in­telekti, jo, kad es ar viņu runāju, viņš nesaprot. Viņa idiotiskais ģīmis kļūst sarkans, acis izspie­žas un ausis aizdarās. Es teiktu, ka viņa prāts pār­stāj funkcionēt, bet man nav pierādījumu, ka tas jebkad ir funkcionējis.

—   Kā nu tā var runāt par Elektronu Sūkņa Tēvu, — Bronovskis nomurmināja.

—  Tā gan! Slavenais Elektronu Sūkņa Tēvs. Pats pretīgākais bastards uz pasaules. Būtībā vi­ņam tur bija vismazāk nopelnu. Es zinu.

—   Es arī zinu. Jūs man bieži esat stāstījis. — Bronovskis atkal pasvieda gaisā zemesriekstu. Un nekļūdījās.

1

Tas notika pirms trīsdesmit gadiem. Fredriks Helams bija radioķīmiķis, kura doktora disertāci­jai tipogrāfijas krāsa vēl nebija nožuvusi, un it nekas neliecināja, ka viņš satricinās visu pasauli.