Pirmo reizi es viņu satiku, kad plosījās viesuļvētra, un, kaut gan mēs bijām lauzušies cauri viesuļvētrai ar vienu un to pašu šoneri, es pievērsu viņam uzmanību tikai tad, kad mūsu kuģītis bija izjucis gabalu gabalos. Es, bez šaubām, biju redzējis viņu jau agrāk pārējo mūsu koman­das kanaku vidū, taču nebiju apzinājies, ka viņš tāds eksistē, jo uz «Mazās Zanniņas» bija daudz ļaužu. Bez astoņiem vai desmit kanaku matrožiem, baltā kapteiņa, viņa palīga, kravas uzrauga un sešiem kajītes pasažieriem šoneris bija uzņēmis Ranžirā astoņdesmit piecus klāja pasažierus no Paumotu un Tahiti — vīriešus, sievietes un bērnus, no kuriem katram bija grozi, nerunājot nemaz par matračiem, segām un drēbju paunām.

Pērļu zvejas sezona Paumotu bija beigusies, un visi strādnieki brauca atpakaļ uz Tahiti. Seši kajīšu pasažieri bija pērļu uzpircēji: divi amerikāņi, A Cuns (baltākais ķīnietis, kādu es jebkad esmu redzējis), viens vācietis, viens Polijas ebrejs un es.

Sezona bija padevusies veiksmīga. Nevienam no mums un nevienam no astoņdesmit pieciem klāja pasažieriem nebija iemesla gausties. Visi bija krietni pastrādājuši, un visi ilgojās atpūsties un izklaidēties Papeetē.

«Mazā Zanniņa», protams, bija pārpildīta. Tās ietilpība bija tikai septiņdesmit tonnas, un šoneris nedrīkstēja uz­ņemt ne desmito daļu no tiem salašņām, kurus tas veda. Tilpnes bija bāztin piebāztas ar perlamutru un kopru. Pat noliktava bija pilna ar perlamutru. Tīrais brīnums, kā matroži vispār valdīja šoneri. Pa klāju staigāt nebija iespējams — viņiem vajadzēja līst pa treliņiem.