Naktī matroži staigāja pa cilvēkiem, kuri, es varu apzvērēt, gulēja cits uz cita. Turklāt uz klāja atradās cūkas, vistas, maisi ar jamsu un visas iedomājamās vietas bija izrotātas ar kokosriekstu virtenēm slāpju dzesēšanai un banānu saišķiem. Abās pusēs starp grotmasta un fok- masta vantīm zemu, lai neskartu klīverbomi, bija izstieptas gaijas, un uz katras gaijas karājās ne mazāk kā piecdesmit banānu saišķu.
Bija gaidāms nemierīgs brauciens, pat ja tas ilgtu divas vai trīs dienas, kas būtu iespējams, pieturoties stipram dienvidrietumu pasātam. Taču vēja nebija. Pēc piecām stundām pasāts, vairākas reizes vārgi uzpūtis, norima galīgi. Visu nakti nejuta ne mazākās vēsmiņas, un tāda pati atausa nākamā diena — viena no tām žilbinošajām un stiklaini rāmajām bezvēja dienām, kad, jau iedomājoties, ka tu, atvēris acis, ieraudzīsi ūdeni, sāk sāpēt galva.
Otrā dienā nomira cilvēks — kāds no Lieldienu salām, viens no šīs sezonas labākajiem pērļu zvejniekiem lagūnā. Bakas — lūk, kas bija nāves cēlonis, kaut gan es nespēju aptvert, kā tās ievazātas uz kuģa, jo, kad izbraucām no Ranžiras, krastā nebija reģistrēts neviens saslimšanas gadījums. Lai nu kā, tās tomēr bija bakas, viens cilvēks bija miris, un trīs gulēja slimi.