Spēriens bija nežēlīgs, jo trāpīja pagānam pa muti un gandrīz vai ap­dullināja viņu. Es gaidīju, ka kanaks atbildēs ar to pašu, taču viņš drošības labad papeldēja pēdas desmit tālāk. Katru reizi, kad viļņi piedzina viņu tuvāk francūzim, tas, abām rokām turēdamies pie vāka, atspēra kanaku nost un nolamāja viņu par melno pagānu.

—   Es iešu un nolaidīšu tevi dibenā, tu baltais lops! — es uzkliedzu.

Es neizpildīju savus draudus tikai tāpēc, ka jutos pārāk noguris. Jau iedomājoties vien, ka_ būs jasaņemas un jā­peld pie viņa, man kļuva nelabi. Tāpēc es pasaucu kanaku un piedāvāju viņam turēties pie mana vāka. Viņš teica man, ka viņu saucot Otoo (izrunā o-to-o) un ka viņš esot

1 Melnais pagāns. (Franču v.) dzimis Bora-Bora salā, kas atrodas vistālāk Sadraudzības salu rietumos. Kā vēlāk uzzināju, viņš pirmais atradis vāku un, pēc kāda laika sastapis kapteini Udūzu, uzaici­nājis viņu glābties kopā, bet kapteinis viņu par šiem pūli­ņiem aizspēris prom.

Tā es pirmo reizi sastapu Otoo, Viņš nebija kauslis. Viņš biļa patīkams, maigs un laipns, kaut gan turpat vai sešas pēdas garš un muskuļots kā gladiators. Viņš nebija kauslis, bet nebija arī gļēvulis. Viņa krūtīs pukstēja lau­vas sirds, un vēlāk es nereti redzēju viņu riskējam tādos gadījumos, kad man nebūtu pieticis drosmes. Es gribu teikt, ka Otoo, lai gan nebļja kauslis un vienmēr vairījās no ķildām, nekad arī neatkāpās briesmu priekšā.