Kā tas notika, man nav palicis prātā. Atceros, ka «Mazā Zan­niņa» izjuka; tas droši vien notika tajā brīdī, kad es zau­dēju samaņu. Lai nu kā, bet es biju ūdenī, un vienīgais, ko varēju darīt, bija turēties, kaut gan sevišķas cerības neloloju. Atkal pūta vējš, viļņi bija kļuvuši mazāki un vēlās kā parasti, un es sapratu, ka ciklona centrs ir pāri. Par laimi, apkārt nemanīja haizivis. Orkāns bija izklīdi­nājis nesātīgo baru, kas bija ielencis kuģi ar līķiem un rijis līķus.

«Mazā Zanniņa» sašķīda gabalos ap dienas vidu, bet pēc pāris stundām es uzdūros lūkas vākam. Visu laiku gāza lietus, es ieraudzīju šo vāku pavisam nejauši. Pie gredzena bija piesiets virves gals, un es sapratu, ka no­turēšos vismaz dienu, ja vien neatgriezīsies haizivis. Trīs stundas, bet varbūt vēl mazliet vēlāk, kad es, stingri pie­ķēries pie vāka un aizvēris acis, no visa spēka pūlējos dziļi elpot un vienlaikus nesarīties ūdeni, man izklausījās, it kā es dzirdētu balsis. Lietus bija mitējies, vējš un jūra norimuši. Nepilnas divdesmit pēdas no manis, pieķērušies pie cita lūkas vāka, peldēja kapteinis Udūzs un pagāns. Viņi cīnījās par vāku, vismaz francūzis cīnījās.

—   Paien moir!x — es izdzirdēju viņu iespiedzamies un ieraudzīju, ka viņš iesper kanakam.

Kapteinis Udūzs bija pazaudējis visu savu apģērbu, pa­likušas bija tikai smagās, rupjās kurpes.