—  Jā, kungs, — viņš atbildēja, acīm mirdzot klusā priekā.

—   Atkal! — es sašutis iesaucos.

—  Vai es varu atbildēt par to, ko izrunā manas lū­pas? — viņš taisnojās. — Tās ir tikai manas lūpas. Bet klusībā es vienmēr teikšu: «Otoo». Kad es domāšu par sevi, es domāšu par tevi. Kad mani kāds sauks vārdā, es domāšu par tevi. Un aiz debesīm un aiz zvaigznēm tu man mūžīgi mūžos būsi Otoo. Vai tas ir labi, kungs?

Es apvaldīju smaidu un atbildēju, ka tas ir labi.

Mēs izšķīrāmies Papeetē. Es paliku krastā, lai atgūtu spēkus, bet viņš ar kuteri aizbrauca uz savu dzimto salu Bora-Bora. Pēc sešām nedēļām viņš bija atpakaļ. Es biju pārsteigts, tāpēc ka, braukdams prom, viņš pastāstīja man par savu sievu un savu nodomu atgriezties pie viņas un aizmirst tādus ceļojumus.

—   Kurp tu brauksi, kungs? — Otoo vaicaja, tikko bi­jām paguvuši sasveicināties.

Es paraustīju plecus. Tas bija smags jautājums.

—   Klejošu pa pasauli, — es atbildēju, — pa visu pa­sauli, pa visām jūrām un visām salām, kas atrodas šajās jūrās.

—  Es braukšu tev līdzi, — viņš vienkārši teica. — Mana sieva ir mirusi.