Man nekad nav bijis brāļa, bet, ja spriež pēc citiem cilvekiem, tad jašaubās, vai kādam ir bijis brālis, kas viņam nozīmētu tikpat daudz, cik man nozīmēja Otoo. Viņš man bija gan brālis, gan tēvs, gan māte. Un es apzinājos, ka esmu kļuvis godīgāks un labāks, pateicoties Otoo. Man bija vienalga, ko par mani domā citi, bet man vajadzēja palikt godīgam Otoo acīs. Viņa priekšā es nedrīkstēju aptraipīt sevi. Viņš bija padarījis mani par savu ideālu tāpēc, ka mīlēja un dievināja mani un dažu labu reizi es būtu pastrādājis lielas muļķības, ja mani nebūtu atturējusi doma par Otoo. Viņš lepojās ar mani, līdz man izveidojās paradums nedarīt neko tādu, kas varētu ma- zinat šo lepnumu.
Es, protams, uzreiz nesapratu, kādas ir viņa jūtas pret mani. Viņš mani nekad nenopēla, nekad neaprāja, un es tikai pamazām atskārtu, cik augstu viņš mani vērtē, un pamazām aptvēru, cik sāpīgi aizskaru viņu, nebūdams tik labs, cik labs varētu būt.
Septiņpadsmit gadus mēs bijām kopā, septiņpadsmit gadus viņš bija man blakus, sargāja manu miegu, ārstēja mani, kad gulēju saslimis ar drudzi un ievainots, jā, un arī pats tika ievainots, kad metās kautiņā aizstāvēt mani. Viņš pieteicās darbā uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem es, un mēs kopā izbraukājām visu Kluso okeānu no Ha- vaju salām līdz Sidnejas ragam, no Torresa jūras šauruma līdz Galapagu salām. Mēs vervējām melnos no Jaunhebridu un Lainu salām līdz Luiziānai, Jaunajai Britānijai, Jaunajai Īrijai un Jaunajai Hanoverai.