Trīs reizes mēs cietām katastrofu — pie_ Gilberta,_S_antakrusas un Fidži salām. Mēs pirkām un pārdevām tālāk visu, ar ko varēja nopelnīt dolāru, — pērles, perlamutru, kopru, trepangus, bruņurupuču bruņas un mantas no krasta iz­mestiem kuģiem.

Tas viss man kļuva skaidrs Papeetē tūlīt pēc tam, kad viņš paziņoja, ka sekos man kaut līdz pasaules malai. Tolaik Papeetē pastāvēja tāds kā klubs, kur pulcējās pērļu uzpircēji, tirgotāji, kapteiņi un visvisādi dienvidu jūru avantūristi. Spēlēts tika uz augstām likmēm un dzerts arī tika uz nebēdu, un es diemžēl aizkavējos ilgāk, nekā pie- dienējās. Lai cik vēlu es izgāju no kluba, Otoo mani vien­mēr gaidīja un pavadīja uz mājām.

Sākumā es par to smaidīju, pēc tam sabāru viņu. Tad es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka man nav vajadzīga aukle. Pēc tam, iznācis no kluba, es viņu vairs neredzēju. Pēc kādas nedējas es pavisam nejauši atklāju, ka viņš joprojām pavada mani uz mājām, lavīdamies pa ielas otru pusi mango koku ēnā. Ko es varēju darīt? Un tad es sa­pratu, kas jādara.

Pašam nemanot, es sāku pārrasties mājās agrāk. Lietai­nās un vējainās naktīs, pašā ēverģēlību un izpriecu kar­stumā no manis neatstājās doma par Otoo, kas nīkst sar­dzē zem pilošajiem mango kokiem. Tas patiesi bija viņa nopelns, ka es kļuvu labāks.