Tas nu sprogainajiem bija par daudz. Kamēr viņi plēsās par dārgumiem, mēs iestūmām laivu ūdenī un atīrā- mies pēdas četrdesmit no krasta. Bet pēc četrām stundām es uz tā paša krasta savervēju trīsdesmit cilvēkus.
Sevišķi man prātā iespiedies kāds gadījums Malaitā, Zālamana salu austrumu grupas vismežonīgākajā salā. Iedzimtie bija ārkārtīgi draudzīgi noskaņoti; un kā mēs varējām zināt, ka viss ciems jau divus gadus vāc cilvēku galvas, lai apmainītu tās pret baltā cilvēka galvu? Visi klaidoņi tur ir galvu mednieki — un viņi sevišķi augstu vērtē baltā cilvēka galvu. Tas, kurš to dabūjis, saņemtu visu, ko viņi sakrājuši. Kā jau teicu, viņi šķita ļoti draudzīgi noskaņoti, un todien es biju aizgājis gar krastu savus simt jardus no laivas. Otoo bija mani brīdinājis, taču es neklausīju viņam un, kā parasti, iekūlos nelaimē.
Pēkšņi es ieraudzīju no mangrovju biezokņa izšaujamies veselu šķēpu mākoni. Vismaz kādi desmit ķēra mani. Es metos skriet, bet paklupu pār šķēpu, kas bija iedūries man lielā, un pakritu. Melnie, vicinādami garos kātos iestiprinātus, ar spalvām izrotātus cirvjus, likās pakaļ un grasījās nocirst man galvu. Viņi tā kāroja iegūt galvu, ka traucēja cits citu. Sajā jūklī man izdevās izvairīties no vairākiem cirtieniem.