Un tad parādījās Otoo — Otoo cīnītājs. Viņš nez no kurienes bija izrāvis smagu koka vāli, un tuvcīņā tā bija daudz iedarbīgāka par šauteni. Viņš ielauzās pašā pūlī, tā ka iedzimtie nevarēja sadurt viņu ar šķēpiem, bet cirvji bija tikai par kavēkli. Viņš cīnījās par mani, cīnījās nikni kā vikings. Ar vāli viņš rīkojās apbrīnojami. Galvaskausi šķīda kā pārgatavojušies apelsīni. Tikai pēc tam, kad Otoo bija izklīdinājis uzbrucēju baru, uzvēlis mani plecos un skrēja uz laivu, viņu pirmo reizi ievainoja. Četru šķēpu trāpīts, viņš nokļuva līdz laivai, paķēra vinčestru un sāka šaut, ar katru šāvienu nokniebdams vienu ienaidnieku. Tad mēs sākām irties uz šoneri un pārsējām brūces.
Septiņpadsmit gadu mēs turējāmies kopā. Viņš padarīja mani par cilvēku. Es vēl šodien būtu kravas pārzinis, vervētājs un vispār no manis vairs nebūtu ne miņas, ja nebūtu bijis Otoo.
— Tu esi iztērējis savu naudu un vari nopelnīt vēl, — viņš reiz teica man. — Tagad ir viegli tikt pie naudas. Turpretī, kad kļūsi vecs, nauda izsīks un tu vairs nebūsi spējīgs nopelnīt. Es to zinu, kungs. Esmu izpētījis balto cilvēku paradumus. Piekrastē ir daudz sirmgalvju, kuri kādreiz bijuši jauni un spējuši nopelnīt naudu tāpat kā tu patlaban. Tagad viņi ir veci un viņiem nekā nav, un viņi gaida kādu jaunu puisi, kas nokāps no kuģa un izmaksās viņiem.