—   Baltais cilvēks ātri var kļūt bagāts, — Otoo tur­pināja, rādīdams uz krastu, kas bija noaudzis ar kokos- palmām.

Toreiz mēs braukājām gar Gvadalkanaras austrumu krastu, uzpirkdami riekstus.

—   Attālums starp šo divu upju grīvām ir divas jū­dzes, — viņš sacīja. — Līdzenums iestiepjas tālu salā.

Pašlaik tam nav nekādas vērtības. Bet ko var zināt? Pēc gada vai diviem par šo zemi maksās bargu naudu. Te ir ērti izmest enkuru. Okeāna tvaikoņi var pienākt pie paša krasta. Tu vari nopirkt no vecā virsaiša četras jūdzes platu zemes joslu par desmittūkstoš pakām tabakas, desmit pu­delēm džina un Snaidera šauteni, kas tev izmaksās ap simt dolāru. Tad tu noslēgsi darījumu ar pilnvaroto, pēc gada vai diviem pārdosi zemi un kļūsi par kuģa īpašnieku.

Es paklausīju Otoo padomam, un viņa pareģojums pie­pildījās, tiesa, gan nevis pēc diviem, bet pēc trim gadiem. Pēc tam nāca darījums ar pļavām Gvadalkanarā — es paņēmu uz renti no valsts divdesmittūkstoš akru zemes uz deviņdesmit deviņiem gadiem par nominālvērtību. Biju rentnieks tieši deviņdesmit dienas, pēc tam pārdevu zemi par milzu summu kādai sabiedrībai. Otoo vienmēr bija tas, kas visu paredzēja un nepalaida garām izdevību. Viņš ierosināja izcelt nogrimušo «Donkasteru», kas tika pārdota ūtrupē par simt mārciņām un pēc visu izdevumu segša nas ienesa trīs tūkstošus tīras peļņas. Pēc Otoo ierosinā­juma es kļuvu par plantatoru Savaijā un tirgojos ar ko kosriekstiem Upolu.