Mēs vairs negājām jūrā tik bieži kā agrāk. Es biju kļuvis bagāts. Apprecējos un tiku uz zaļa zara, bet Otoo palika tas pats vecais Otoo, kurš klīda pa māju vai iečāpoja kantorī ar koka pīpi mutē, ģērbies par šiliņu pirktā kreklā un četriem šiliņiem pirktās biksēs. Es nevarēju piespiest viņu tērēt naudu. Viņam varēja atlīdzināt tikai a* mīlestību, un dievs mans liecinieks, ka mēs visi viņu no sirds mīlējām. Bērni viņu dievināja, un, ja vien Otoo būtu bijis samaitājams, mana sieva būtu viņu izlutinājusi.
Bet bērni! Viņš vienīgais atklāja tiem apkārtējās pasaules noslēpumus. Viņš mācīja bērniem spert pirmos soļus. Viņš sēdēja pie bērnu gultiņām, kad mazie bija slimi Citu pēc cita, kad viņi vēl lāgā neprata staigāt, Otoo ņēma bērnus līdzi uz lagūnu un padarīja par īstiem ūdens iemītniekiem. Par zivju paradumiem un zvejas paņēmieniem viņš iemācīja tiem vairāk, nekā es jebkad esmu zinājis. Viņš atklāja arī meža noslēpumus. Septiņu gadu vecumā Toms pazina mežu tā, kā man ne sapņos nebija rādījies Sešu gadu vecumā Mērija bez bailēm gāja pa stāvu klinti, bet es biju redzējis vīriešus, kam pietrūka drosmes to darīt. Tikko Frenkam bija apritējis sestais gads, viņš varēja iznirt ar naudas gabalu no piecu metru dziļuma.