— Manējiem Bora-Bora nepatīk pagāni, tur visi ir kristīgie. Bet man nepatīk Bora-Bora kristīgie, — viņš teica kādu dienu, kad gribēju pierunāt viņu iztērēt naudu, kas ar pilnām tiesībām piederēja viņam, un ar vienu no mūsu šoneriem aizbraukt uz dzimto salu. Es cerēju, ka šis ceļojums iezīmēs lūzumu Otoo psiholoģijā un viņš kļūs izšķērdīgāks.
Es saku «ar vienu no mūsu šoneriem», kaut gan pēc likuma tie toreiz piederēja man. Es ilgi stīvējos ar Otoo, lai piedabūtu viņu kļūt par manu kompanjonu.
— Mēs esam kompanjoni kopš tās dienas, kad nogrima «Mazā Zanniņa», — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja tava sirds tā vēlas, būsim likumīgi kompanjoni. Es neko nedaru, bet tas ir dārgs prieks. Es daudz dzeru, ēdu un smēķēju — tas izmaksā lielu naudu, es zinu. Es par brīvu spēlēju biljardu, jo tas ir tavs galds, bet nauda izļet. Prieku ķert zivis uz rifa var atļauties tikai bagātnieks. Aķi un makšķerauklas maksā bargu naudu. Jā, mums nepieciešams kļūt par likumīgiem kompanjoniem. Man vajadzīga nauda. Es to saņemšu kantorī no vecākā klerka.
Attiecīgie dokumenti tika uzrakstīti un noformēti. Pēc gada es saku gausties.
— Čārlij, — es teicu, — tu esi nejauks vecs krāpnieks, nelaimīgs sīkstulis, nožēlojams sauszemes krabis. Paskaties, tava peļņas daļa šajā gadā ir bijusi vairāki tūkstoši dplaru. So papīru maņ iedeva vecākais klerks. Te rakstīts, ka tu gadā esi iztērējis astoņdesmit septiņus dolārus un divdesmit centus.