par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu
Bulgakova daiļrade tik cieši savijusies ar viņa paša likteni, tik pārpilna paša iespaidiem un pārdzīvojumiem, ka autĢra biogrāfija kļūst par labāko komentāru viņa prozai.
Rakstnieka bērnība un jaunība aizrit klusā, dārzos iegrimušā vecās Kijevas nostūrī — stāvajā Andreja nogāzē pie Podolas. Šeit, tās pašas mājas otrajā stāvā, kur vēlāk autors liek apmesties saviem varoņiem Turbiniem, dzīvo Kijevas garīgās akadēmijas profesora Afa- nasija Ivanoviča Bulgakova lielā, saskanīgā ģimene. Mihails, dzimis 1891. gada 3. maijā, ir vecākais dēls. Tēvs, dziļi godprātīgs un krietns cilvēks, un māte, maiga, inteliģenta sieviete, cenšas bērnos ieaudzināt mīlestību uz māju, tuviniekiem, ģimenes pavardu. Četru māsu un trīs brāļu bērnība aizrit laimīga un bezrūpīga.
Kad pienāk laiks, vecāki aizved zēnu uz Kijevas Pirmo ģimnāziju, kas atradās milzīgā, dzeltenīgā ēkā, un sākas Mihaila Bulgakova skolas gadi.
Šai laikā viņš kļūst par kaismīgu, aizrautīgu lasītāju. Bulgakovs iepazīst Gogdli, kuru nebeidz dievināt visu mūžu, un vienlaikus ar zēnisku aizgrābtību seko Fe- nimora Kupera varoņu romantiskajiem piedzīvojumiem. Kļūdams vecāks, viņš sāk atzinīgi vērtēt arī Ščedrina žultaino satīru. Ģimnāzijas pēdējās klasēs Bulgakovs pats mēģina rakstīt satīriskus dzejoļus un humoreskas — tas ir agrīns aizsākums vēlākajām literāta gaitām.