Skolas gados Bulgakovam ir vēl kāda aizraušanās — teātris. Reizi nedēļā ģimnāzisti saņem atļauju apmeklēt teātri. Bulgakovs izmanto katru iespēju un turklāt slepus pamanās noskatīties izrādes arī citās dienās — bez atļaujas. Kas gan zina, cik laimīgu stundu viņš aizvar dījis Solovcova drāmas teātra galerijā!
Un tomēr Bulgakovs, gluži negaidot, pretēji savām humanitārajām slieksmēm un interesēm pēc ģimnāzijas beigšanas kļūst par medicīnas studentu. Grūti pateikt, kas viņu pamudina iestāties medicīnas fakultātē. Bulgakovs pats to it kā jokodams izskaidro tā, ka ārsta darbs viņam licies «lielisks» un mikroskops, kura objektīvā jauneklis ielūkojies, pārsteidzis viņu ar saviem noslēpumiem. Lai nu kā, taču universitātē Bulgakovs mācās nopietni un pacietīgi, un to viņam nekad nav vajadzējis nožēlot. Zināšanas cilvēka anatomijā, psiholoģijā un fizioloģijā vēlāk ir nepārvērtējams ieguvums rakstnieka darbā. Un pusotra gada ilgā prakse zemstes slimnīcā Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā tūliņ pēc universitātes beigšanas ir visai nozīmīga epizode rakstnieka mūžā. Ja nebūtu šīs mediķa prakses, nebūtu arī lieliskās grāmatas — «Jauna ārsta piezīmes». Tomēr tas vēl nav viss. Darbs sādžā sniedz rakstniekam bagātīgu iespaidu klāstu, kas tikai daļēji atspoguļoti vēlākajā daiļradē, bet spēcīgi ietekmē visu viņa pasaules uztveri.