Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulgakova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.
Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbalstu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sasniegumu rakstnieka darbā.
*
«Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēstnese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»
Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem datumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzināja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi.