Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda ne­kavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.

Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, ne­saraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmē­jums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lap­pusēm sāk dvesmot leģendāra epika …

Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā mai­gumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļau­ties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzī­ves drupām.