Lasot skan ausīs stāstītāja balss,- viņš gan nav ar lasītāju iepriekš iepazīstināts, taču pa­stāvīgi atgādina savu klātbūtni: stilā jaušama improvi­zācijas pieskaņa, tieša uzruna sarunu biedram, brīvs, nepiespiests sarunas risinājums, taču tā nav ikdienišķa, nenozīmīga tērzēšana, bet gan saruna ar iejūtīgu un gudru lasītāju, kas uztver sarežģītu domu vienkāršos, ikdienišķos vārdos un spēj atsaukties jūtu mūzikai.

Te jāpiebilst, ka Bulgakova stilam sevišķi raksturīga muzikalitāte. Dažkārt, piemēram, «Baltajā gvardē», var pat diezgan noteikti raksturot melodiju, kas skan kaut kur valodas struktūras dziļumos: brīžiem tas ir senlai- ' cīgs menuets, brīžiem ukraiņu tautas dziesma, brīžiem straujā pieskārienā iekustinātu stīgu ieskanēšanās.

Un beidzot — par Bulgakova humoru. Viegls un da­bisks, biežāk sirsnīgs nekā dzēlīgs, tas iztiek bez spilgta ietērpa, bez kāda atsevišķa vārda apspēlēšanas un ne­pūlas sasmīdināt ar piepešu ērmību. Pašā dzīvē, cilvēku raksturos un uzvedībā ir bezgala daudz jocīga, vajag tikai prast to saskatīt. Bulgakova humora pievilcība meklējama dabiskumā un vieglumā, ar kādu tas iedzirk- stas, brīvs no smagnējas, nogurdinošas asprātības.

Šāds humors diez vai piemitīs nogurušam, dzīves no­māktam cilvēkam. Tajā jaušams liels vitālais spēks, ga­tavība stāties pretī dzīves likstām, neiedragājama ticība tam, ka muļķība, tukša godkāre un banalitāte tiks uzveiktas. Tāds humors palīdz dzīvē pārvarēt apjukuma un melanholijas brīžus, stiprina ticību saviem spēkiem, tuvina cilvēku citiem cilvēkiem.