Gļēvulis, kas bailēs no atbildības vēstures priekšā slēpjas savā alā, spraugā ielīdis un sastindzis mietpilsonis — šis tēls ļoti skaidri iezīmējas jau Bulgakova agrīnajos feļetonos un stāstos.

V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzi­nāt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo at­tiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi iz­skaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.

Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletā­rietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpil­soni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pār­ejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakst­nieka agrīnajiem darbiem.