Bulgakova daiļproza nemanāmi izauga no reportāžas, pilsētas dzī­ves apraksta, avīžu feļetona. Vai gan šī avīžnieka prasme vērot, uzmanība pret sīkumiem sadzīvē, uz ielas, namā un dzīvoklī, uzmanība pret ikdienas notikumiem vēlāk nepalīdzēja māksliniekam Bulgakovam savā prozā iedzīvināt balsis, smaržas, skaņas un, šķiet, pašu «laikmeta krāsu»?

Nepamezdams steidzamo darbu avīzē «Gudok», Bul­gakovs raksta un publicē almanahā «Ņedra» stāstus «Sātaniāda» un «Liktenīgās olas», iecer romānu «Baltā gvarde». Ap 1926. gadu viņš jau ir pazīstams literāts, kas laidis klajā trīs nelielus stāstu krājumus, kurus var uzskatīt par rezumējumu viņa daiļrades agrīnajam pos­mam.

Tālāk par Bulgakova likteni un biogrāfiju nevar runāt atrauti no viņa sacerējumu likteņa, un tas nozīme retas veiksmes, biežāk kritikas pēlumus, alkas pēc tieša kontakta ar lasītājiem un skatītājiem un darbu, darbu — pie rakstāmgalda, mēģinājumu laikā skatītāju zālē un uz skatuves dēļiem …

*

Jaunā Bulgakova satīra rodas no viņa naida pret privātīpašnieciskumu, buržuāzijas plēsonību, gļēvām pielāgošanās tieksmēm. Vēlāk romānā «Baltā gvarde» šīs iezīmes atspoguļojas inženierī Lisovičā, kurš dzīvo tik neīstu un gļēvu dzīvi, ka viņam cieši pielīp sievietes vārds — Vasilisa. Viņš ik reizes nodreb, kad pie durvīm atskan zvans vai klauvējiens, derdzīgi noņemas ap sle­penām glabātavām, kur «nebaltai dienai» nobēdzināti Nikolaja zelta desmitnieki, vērtspapīri un sudraba cu- kurknaibles, — Vasilisa ir īstens «nedrošo laiku divko­sības un slepenības iemiesojums».