Pie vakara es atgriezos mājup. Kādā nomaļā ieliņā man pretim nāca skolas vecuma meitenīte. Rokās viņa nesa tievu aizdegtu svecīti. Bailīgi apkārt lūkodamās, viņa cen­tās ar piedurkni aizsegt no vēja tik tikko vēl plīvojošo uguntiņu.

Meitenīte bija vāja, bāla un vispār izskatījās nožēlo­jama. Ap galvu viņai bija apsiets balts lakatiņš, ar mezglu savilkts pazodē kā vecenītei. Raudzījās viņa bikli, caur pieri.

—   Ko tad tu tāda izbiedēta, meitiņ? — es jautāju.

—   Aizdedzu baznīcā pie svētbildes svecīti. Bet tagad baidos — bērni ieraudzīs, sāks smieties, svecīti nodzēsīs. Un man uz dvēseles būs grēks, ka svēto uguntiņu nebūšu mājās aiznesusi.

—   Vai tu tiešām tici tādām pasakām?

—   Tās nav pasakas … Es tak esmu ticīga, — klusu, it ka samulsusi nočukstēja meitenīte.

Šāda negaidīta atbilde mani ieinteresēja. Mēs sākām sa­runāties, un es uzzināju, ka mana pretimnācēja ir nopietni pārliecināta, ka esot kāds bargs dievs, kuru neviens nekad neesot redzējis, bet kurš visiem jāgodājot un no kura jā- baidoties. Šis neredzamais dievs dzīvojot kaut kur debesīs, tādā nomaļā stūrītī, kur vēl neesot ielidojuši pat kosmo­nauti. Viņš sēžot zelta tronī, sekojot visam, kas notiek uz zemes, un iejaucoties visos cilvēku darbos.