Un cilvēki centās uzmanīgāk ielūkoties pasaulē, iegau­mēt dažādus apstākļus, salīdzināt vienu parādību ar otru.

Tas lielākoties paplašināja cilvēku zināšanas, padarīja bagātākus viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli.

Mēģinādami uzminēt, kāpēc pērn vasara bijusi ražīga, bet šogad tā ir sausa, cilvēki, teiksim, atcerējās, ka pērn vējš gandrīz visu pavasari pūtis no tās puses, kur vakaros nogrimst saule. Tagad vējš pūš no turienes, kur saule pa­rādās no rītiem.

Tātad vējš no saulrieta puses ir svētīgs. Tas atnes mā­koņus ar lietu. Turpretim vējš no saullēkta puses ir ļauns. Tas izkaltē zemi.

Vai arī, uzmanīgi vērodams slimnieku, cilvēks atcerējās: nabadziņš taču vakar saēdās gaļu, kas ilgi bija stāvējusi saulē un smirdēja.

Tātad tādu gaļu ēst nedrīkst. Tā ir kaitīga. No tās sa­slimst.

Tā mūsu tālajiem senčiem uzkrājās zināšanas un dzīves pieredze. Reizē ar pieredzi radās arī dažādas zīmes.

Daudzas no tām bija pilnīgi pareizas. Sevišķi tās, kuras bija radušās uzmanīgā, ilggadējā dabas parādību novē­rošanā.

Tādām zīmēm par laika apstākļu mainīšanos viegli atrast arī zinātnisku izskaidrojumu.

Tautā, piemēram, saka: ja bezdelīgas lido zemu, būs lie­tus. Un tas ir pilnīgi pareizi. Pirms lietus gaisa spiediens pazeminās, gaisā ir daudz mitruma un kukaiņi lido zemu. Tvarstīdamas tos, arī bezdelīgas lido virs pašas zemes.